Japānas virtuve: sezonalitāte ēdienu rotāšanā un servēšanā

Japānā sezonalitāte izpaužas ar tradīcijām izrotāt ēdienu ar tekošu gada laiku simboliem. Karstās vasaras dienās japāņi noformē baltās un aukstās nūdeles ar perillu ar sarkanām lapām. Tas izsauc apetīti un rāda vēsuma ilūziju. Rudenī, ēdienus ir pieņemts papildināt ar priežu adatām un sarkanam kļavu lapām ar hrizantēmas ziediem. Šajā gada laikā mārrutkus un burkānus japāņiem ir pieņemts griezt kļavas lapu formā. Vairāki no kulināriem Japānā rudens laikā specializējas uz ziedu no burkāniem un redīsiem veidošanas. Ar parasto burkānu, ķirbju un mārrutku palīdzību, kulinārijas meistari rāda izcilus šedevrus: rozes un īrisus, kas izskatās kā īstie.

Sezonu un dažādu ēdienu salīdzināšana

Katrai sezonai ir raksturīgi noteikti dārzeņi, augļi un zivis. Ziemā kļūst populāri mandarīni, rudenī – hurma. Vasarā ēdienā ir pieņemts lietot suši un rollus no foreles. Rollu piegāde uz mājām neatcēla tradīcijas: katram ēdienam ir īpašs rotājums. Galda servēšanas un rotāšanas sarežģīts rituāls Japānā veidojās daudzu gadsimtu laikā. Te nepastāv nekādas nejaušības.

Gatavus ēdienu japāņi saliek pa dažādu izmēru šķīvjiem un bļodām. Trauku ietilpība ir paredzēta noteiktam ēdiena veidam. Japānā sake ir pieņemts pa sniegt porcelāna vai māla glāzēs bez rokturiem. Japāņu degvīns tiek uzsildīts šajās pašās glāzēs. Sake dzer no maziem glāzēm. Vairāki degvīna veidi labāk dzert no nelielām kvadrātveida koka kastītēm.

Galda servēšana arī ir atkarīga no sezonas

Sezonalitāte japāņiem tiek uzvērta arī ar galda servēšanu. Ziemas un rudens gada laikā viņiem ir pieņemts izvietot bļodas, kas ir piepildīti ar sīkiem akmentiņiem. Akmentiņos uzliek nelielus krāsainus lietussargus no salma vai papīra. Tādi lietussargi ir īstas stihijas simboli, kas uz dotu momentu ir vērojama aiz loga. Parasti, slikta laikā japāņu zemnieks atver lietussargus un uzvelk aizsegu no rīsu salmiem. 

Kad cilvēks pastāvīgi redz atgādinājumus par sezonas izmaiņām laikā, viņš pamana, kā viss būtisks ir ātri ritošs. Tas palīdz japānim tējas ceremonijas rīkošanas laikā koncentrēties. Tādā veidā japāņi sasniedz ka cilvēks aizmirst par problēmām un steigu, domām par bezgalīgo un tuvināšanos ar dabu. Tukšu sadzīves momentu japāņiem nepastāv. Viņi tiecas uzpildīt katru dzīves situāciju ar jēgu, kas ir pilna ar harmoniju.

Jebkurš japānis, pat neizglītots zemnieks – dvēselē ir aktieris un estēts. Viņš nevar pāriet garām brīnišķīgam dabā. Par viņa pielūgsmes priekšmetu kļūst neparastie ūdenskritumi, upes un skaistie kalni. Tā visa pamatā atrodas skaistuma kults. Cilvēki tiecas dzīvot harmonijā ar dabu, un arhitekts būvē mājas savienojumā ar vietēju ainavu. Dārznieks rāda dabu uz sava zemes gabala miniatūrā, bet amatnieks neapšaubāmi tiecas nodot izmantojamu materiālu faktūru. Pavāram piemīt īpatnība saglabāt pārtikas produktu izskatu un garšu. Tāpēc galda servēšanai un ēdienu rotāšanai nav pēdējā vieta. Japāņi ir ļoti taktiski pret dabu. Viņi neaizmirst kāda tagad ir sezona un mēnesis. Bet tie necenšas sasniegt pārdabisku mākslu un gleznainību. 

Vai Jums nācās dzirdēt kāda ir atšķirība starp ķīniešiem un japāņiem attiecībā pret ziediem? Neskatoties uz to, ka šīs valstis atrodas tuvu viena otrai, iedzīvotāju uzskati stipri atšķiras. Ķīniešiem vairāk patīk ziedi ar stipri izteiktu aromātu – rozes un orhidejas Tas atgādina rietumu tradīcijas. Savukārt, japāņiem patīk nezināmie lauku ziedi un sakūra, mazie kociņi un apaugtie akmeņi – tas, kas ir tuvāk dabai un dabiskāk.